Izmaksas ir naudas vērtība, kas ir iztērēta, lai kaut ko ražotu vai sniegtu pakalpojumu, un tāpēc vairs nav pieejama ražošanā, pētniecībā, mazumtirdzniecībā un grāmatvedībā. Iegādes izmaksu gadījumā par izmaksām tiek uzskatīta iegādei iztērētā nauda. Šajā gadījumā nauda ir izejviela, kas tiek izmantota preces iegūšanai. Šīs iegādes izmaksas var ietvert gan papildu darījuma izdevumus, kas pircējam radušies, pārsniedzot ražotājam piešķirto cenu, gan arī ražošanas izmaksas, ko sedz sākotnējais ražotājs. Parasti cenai tiek pievienota peļņas norma, kas pārsniedz ražošanas izmaksas.

Izmaksas ir pasākums, kas summējas procedūras rezultātā vai kā lēmuma rezultāta starpība, plašāk izsakoties ekonomikas kontekstā. Tādējādi izmaksas ir metrika, ko izmanto kopējā ekonomisko procesu modelēšanas paradigmā. Izmaksas (daudzskaitlī) bieži tiek sīkāk izskaidrotas, pamatojoties uz to rašanās laiku vai piemērojamību.

Izmaksas ir to pirkumu vērtība naudas izteiksmē, ko uzņēmums vai cita grāmatvedības iestāde veic preču, pakalpojumu, darbaspēka, produktu, aprīkojuma un citu priekšmetu vajadzībām. Tā ir summa, kas norādīta kā cena rēķinos un reģistrēta kā izdevumu vai aktīvu izmaksu bāze grāmatvedības uzskaitē.

Alternatīvās izmaksas, kas pazīstamas arī kā ekonomiskās izmaksas, ir labākā risinājuma vērtība, kas tika nodota par labu pašreizējam projektam, vai tas, ko varēja izdarīt ar centieniem izmantotajiem resursiem. Tas nozīmē palaist garām iespēju. Izmaksas bieži izmanto teorētiskajā ekonomikā, lai atsauktos uz alternatīvajām izmaksām. Kad darījums notiek, tam bieži ir gan iekšējie, gan ārējie izdevumi.

Privātās izmaksas ir izdevumi, kas rodas preces vai pakalpojuma pircējam un tiek samaksāti pārdevējam. Lai to izteiktu, var izmantot arī uzņēmuma ražošanas funkcijas iekšējās izmaksas.

Izmaksas, kas darījuma rezultātā ir spiestas maksāt pusēm, kas nav pircējs, ir zināmas kā ārējās izmaksas (pazīstamas arī kā ārējās izmaksas). Šādus izdevumus var segt konkrēta persona vai sabiedrība kopumā. Ņemiet vērā, ka var būt grūti izmērīt ārējos izdevumus, lai tos salīdzinātu ar naudas vērtībām, jo ​​tie bieži vien nav monetāri. Tie aptver tādus jautājumus kā piesārņojums, par ko sabiedrībai, iespējams, nākotnē būs jāmaksā, bet kas netiek ņemti vērā darījumu izmaksās.

Privātās izmaksas un ārējās izmaksas tiek saskaitītas kopā, veidojot sociālās izmaksas.

Piemēram, mēbeļu ražošanas izmaksas (ti, komponentu iegādes izmaksas, zemes nodoklis likmes noliktavai, objekta ekspluatācijas izdevumi un personāla izmaksas) norāda ražotāja privātās izmaksas (savādā ziņā parasto peļņu var uzskatīt arī par ražošanas izmaksām).